Priekšsēdētāja kungs, godātie Vienotības biedri!

Vienotība ir sarežģītā situācijā. Par to ir daudz runāts partijas rindās, pirms kongresa, tagad – kongresa laikā un droši vien, ka šīs diskusijas turpināsies arī pēc tam. Par to mūsu vietā jau ir runājuši un turpina runāt arī daudzi citi. Tāpēc šodien netērēšu daudz laika, lai gari raksturotu pašreizējo situāciju. Viena lieta gan ir skaidra – politikā pagātnes nopelni neko daudz nenozīmē, to pierāda arī pašreizējie partijas reitingi. Šodien svarīgākais uzdevums ir saprast, kāds ir partijas darbības turpmākais scenārijs, kādas ir partijas stiprās un vājās puses, kādas ir iespējas, un draudi partijas pastāvēšanai. Menedžmenta terminoloģijā to sauc par SVID analīzi.

Pie stiprajām pusēm gribētu minēt to, ka Vienotība nav viena cilvēka vai šauras grupas projekts. Vienotība ir plaša partija ar attīstītu iekšējo demokrātiju.

Vienotības “zīmols” Latvijas politikā visaugstāk kotējās laikā, kad valsts bija ieslīdējusi dziļā finanšu un ekonomiskajā krīzē. Ja atceramies, tas bija laiks, kad neviena cita partija negribēja uzņemties vadību un atbildību par valsts un iedzīvotāju likteni. Tādējādi Vienotības stiprā puse ir spēja un vēlme uzņemties atbildību kritiskās situācijās. Vienotības spēks ir tās cilvēki un tā saucamā “institucionālā atmiņa”.

 

Mūsu iespēja ir mūsu partijas biedru pieredze visgrūtāko un sarežģītāko politikas uzdevumu risināšanā – šī pieredze ir jāliek lietā Saeimas un valdības ikdienas darbā, gan gatavojot kvalitatīvu politisko piedāvājumu nākamajām vēlēšanām.

 

Vienotības vājā puse ir nesaskaņas partijas rindās. Šeit ir svarīgi sajust un nepārkāpt to līniju, kad diskusijas un viedokļu dažādība, kas partijā ar iekšējo demokrātiju ir pieļaujami, pāraug nesaskaņās. Iekšējās nesaskaņas rada iespaidu, ka ir aizmirsts tas, kāpēc mēs esam ienākuši politikā. Gan mūsu vēlētājam, gan arī daudziem partijas ierindas biedriem var rasties iespaids, ka krēslu stumdīšana ir svarīgāka par tiem darbiem, ko gribam paveikt valsts labā. Lieki teikt, ka lielākais drauds šādā situācijā ir tas, ka aizraušanās ar iekšējām cīņām Vienotībai var izrādīties liktenīga.

Es gribētu pieskarties arī reģionu un partijas reģionālo nodaļu jautājumam. Manuprāt, Vienotībai jāaktivizē mūsu biedru reģionos iesaiste partijas dzīvē. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās vairāki Vienotības līderi reģionos startēja zem citiem karogiem. Tas ir spēcīgs signāls tam, ka vai nu mūsu biedri reģionos jūtas nesaklausīti, vai arī uztver Vienotības „zīmolu” drīzāk kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu savai politiskai darbībai.

Ļoti svarīgs partijas iekšējais uzdevums ir arī audzināt jauno politiķu maiņu. Tas ir uzdevums, kas svarīgs gan Vienotībai, gan mūsu jaunatnes organizācijai. Mums netrūkst jaunu, aktīvu un perspektīvu politiķu. Tomēr ir svarīgi to darīt nevis konfrontējoši – tā teikt „jaunie” pret „vecajiem”, bet komandā – izmantojot gan vecāko kolēģu pieredzi un apdomību, gan jauno degsmi un enerģiju.

 

Par situācijas normalizēšanu partijā esam atbildīgi tikai mēs paši, katrs personīgi! To šobrīd būtu svarīgi atcerēties katram Vienotības biedram. Bez vienotības biedru rindās, nebūs Vienotības kā partijas.

 

Ja mēs gribam, lai mūsu vēlētāji būtu mums uzticīgi, mums pašiem jābūt uzticīgiem tiem ideāliem, kuru dēļ iesaistījāmies Latvijas politikā. Godīga valsts pārvalde, naudas un oligarhu lomas mazināšana politikā ir uzstādījumi, ar kuriem mēs ienācām politikā un kas ir aktuāli vēl joprojām. Nesen publiskotās oligarhu sarunas vēlreiz atgādina šo uzstādījumu nozīmību un arī parāda, ar cik asu pretdarbību Vienotībai gadu gaitā ir nācies saskarties. Tās parāda oligarhu izmantotās metodes, savu savtīgo mērķu sasniegšanai izmantojot gan viņu kontrolētās politiskās partijas, gan viņu kontrolētos medijus, gan dažādus līdzskrējējus – pašlabuma meklētājus politikā, valsts pārvaldē un pašvaldībās.

Tomēr jāatceras, ka Vienotībai nav monopola uz uzstādījumu par godīgu valsts pārvaldi. Atkāpjoties no mūsu idejām vai aizmirstot, kādēļ mēs esam politikā, to aizmirst arī mūsu vēlētājs. Parādās citas politiskās partijas, kuras ir gatavas pārņemt šo uzstādījumu.

 

Jau iepriekš esmu uzsvēris, ka partijai ir jāatgriežas pie saknēm – pie tiem uzstādījumiem ar kuriem mēs ienācām politikā.

 

Pašreizējā politiskā vide Latvijā ir pietiekami sarežģīta – kā sēnes pēc lietus aug jaunas partijas, politiskais piedāvājums sadrumstalojas. Pastāv bažas arī par atsevišķu kaimiņvalstu jaukšanos Latvijas, un ne tikai Latvijas, iekšpolitikā. Mūsu reģionā saglabājas saspringta ģeopolitiskā situācija.

Tāpēc šobrīd Vienotības, kā politiskā spēka, svarīgs uzdevums ir panākt to, ka valstī tiek nodrošināts iekšējs līdzsvars un stabila valsts attīstība pieaugošas nenoteiktības apstākļos. Tas attiecas gan uz Latvijas iekšpolitisko situāciju, tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, gan arī uz kopējo situāciju reģionā. Lai to panāktu, ir nepieciešamas spēcīgas politiskās institūcijas vārda plašā nozīmē. To nevar panākt, būvējot politiskās institūcijas uz atsevišķiem cilvēkiem vai atsevišķām, no kopējā konteksta izrautām, idejām.

Bieži tiek likta vienādības zīme starp jēdzieniem  “valsts intereses”, “likuma vara”, “atbildīga valdība” un “sabiedrības intereses”. Tomēr šo jēdzienu mijiedarbība nav pašsaprotama. Piemēram, likuma varai vienlīdz jānodrošina tas, lai gan iedzīvotāji, gan arī valsts vara ievēro likumu. Vai arī atbildīga valdība ir tāda, kas atbild ne tikai Saeimas, bet arī sabiedrības priekšā. Lai to nodrošinātu, nepieciešamas stipras politiskās institūcijas. Šeit es gribētu citēt Frensisa Fukujamas teikto, ka “nabadzīgās valstis ir nabadzīgas ne resursu trūkuma, bet efektīvu politisko institūciju trūkuma dēļ”. Spēcīgu institūciju ideja ir tieši saistīta arī ar manis tikko minētajiem uzstādījumiem, ar kuriem savulaik ienācām politikā.

21.gadsimts ir komunikācijas gadsimts. Mēģinot šo ideju noformulēt, iekļaujoties 140 zīmēs, varētu teikt, ka “Stipra valsts nozīmē spēcīgas politiskās institūcijas, kas nodrošina un līdzsvaro valsts un dažādu sabiedrības grupu intereses”.

Eiropā un Latvijā neseno vēlēšanu kontekstā bieži tiek pieminēta Francija. Pieņemu, ka visi vēl atceras populisma vilni Eiropā Francijas vēlēšanu priekšvakarā. Tomēr vēlēšanu rezultāts lieliski parādīja, ka vēlētāji nenoteiktības vietā dod priekšroku stabilitātei un populistisku solījumu vietā izvēlas skaidru politisko reformu programmu. Centriskie spēki uzvarēja vēlēšanās neskatoties uz to, ka bija skaidrs, ka piedāvātās reformas būs sāpīgas lielai daļai franču sabiedrības. Ja atceramies, tad Latvijā mēs arī esam jau gājuši cauri kaut kam līdzīgam.

Bet ir vēl viena svarīga detaļa, kur varam vilkt paralēles starp politiskajām aktualitātēm Francijā un Latvijā. Jaunievēlētā prezidenta Makrona dienaskārtībā viena no pirmajām reformām bija saistīta tieši ar godīgu valsts pārvaldi. Interešu konflikta novēršana, aizliegums amatpersonām un deputātiem algot savus radiniekus utt. Francijas piemērs parāda, ka šie uzstādījumi joprojām ir dienaskārtībā daudzviet Eiropā. Manuprāt, šis ir viens no svarīgākajiem darbības virzieniem, kurā partijai jāstrādā, gatavojoties nākamajām vēlēšanām.

Vēl viens svarīgs virziens, kur Vienotība nedrīkst izlaist iniciatīvu no savām rokām, ir Eiropas jautājumi. Šeit gribu teikt paldies gan ārlietu ministram, gan mūsu Eiroparlamenta deputātiem par ļoti profesionālu un aktīvu darbību Eiropas jautājumos. Rudenī Eiropā ir gaidāmas svarīgas diskusijas, kurās aktīvi jāiesaistās arī Latvijai, tādēļ šeit Vienotības loma ir ļoti svarīga. Runa iet par Eiropas nākotni un iespējamajiem 5 nākotnes scenārijiem, kas iezīmēti martā publicētajā Eiropas Komisijas Baltajā Grāmatā par Eiropas nākotni. Aicinu visus aktīvi iesaistīties šajā diskusijā, tādējādi nodrošinot to, ka Vienotība turpina būt aktīvs spēlētājs Eiropas lietās.

Eiropas nākotnes kontekstā Eiropas Komisija šogad ir intensīvi strādājusi pie vairākiem sektorāliem jautājumiem, kas skar arī Latvijas intereses. Es gribētu īpaši izcelt divus pārdomu dokumentus – par Eiropas sociālo dimensiju un par globalizācijas iespēju izmantošanu. Šie divi dokumenti ir savstarpēji saistīti, jo viens no šodienas publisko debašu svarīgākajiem jautājumiem ir saistība starp globalizāciju un sociālo nevienlīdzību. Tieši sociālā nevienlīdzība ir viens no populisma dzinējspēkiem, arī pie mums – Latvijā.

Tādēļ nav pārsteigums, ka Eiropas valstīs ar zemāku bezdarba un sociālās nevienlīdzības līmeni, kā piemēram, Vācijā, populisms nav īpaši būtisks faktors.

Latvijā tomēr populisma “rēgs” joprojām ir aktuāls, īpaši ņemot vērā augsto sociālās nevienlīdzības līmeni valstī. Nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību savās rekomendācijās Latvijai uzsver arī Eiropas Komisija. Lai to paveiktu, ir nepieciešams īstenot pasākumus vairākās jomās. Nodokļu politikā tas nozīmē nodokļu sloga samazināšanu zemu atalgotajam darbaspēkam, pārnesot nodokļu slogu uz citām bāzēm, kas mazāk ietekmē izaugsmi. Sociālajā jomā – sociālā atbalsta precīzāku mērķēšanu tieši uz mazāk nodrošinātajām iedzīvotāju grupām, vienlaikus īstenojot efektīvus aktivizācijas pasākumus, kas nozīmē arī uzlabotu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem.

Tomēr globalizācijas kontekstā līdztekus sociālās nevienlīdzības mazināšanai ir nepieciešams saglabāt un nostiprināt mūsu globālo konkurētspēju. Šajā kontekstā īpaši jāuzsver atbalsts izglītībai un apmācībai mūža garumā, un ieguldījumi inovācijās. Globalizācija un straujais tehniskais un IKT progress nozīmē, ka valstu konkurētspēju aizvien lielākā mērā noteiks darbaspēka kvalifikācija. Mūsu izglītības sistēmai ir jāspēj sekot līdzi šīm globālajām tendencēm. Šie jautājumi ir aktuāli gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā.

Gan Eiropas Komisijas rekomendācijas Latvijai, gan augstākminētie pārdomu dokumenti ir laba bāze, uz kuras būvēt arī Vienotības politisko piedāvājumu.

Tomēr sociālo jautājumu risināšana iet roku rokā ar kopējo reformu dienaskārtību. Lielāku finansējumu sociālajam blokam t.sk. pensijām, veselības aprūpei un izglītībai ir iespējams novirzīt, tikai nodrošinot ekonomisko izaugsmi un konsekventi īstenojot strukturālās reformas. Lai izaugsme būtu ilgtspējīga un nepārvērstos kārtējā burbulī, nepieciešams stingri ievērot fiskālo disciplīnu.

Latvijas ekonomikas attīstības tendences ir kopumā pozitīvas. IKP pieaugums pirmajā pusgadā pārsniedz 4%, aug ārējās tirdzniecības apgrozījums (19,2% pret 2016), atkal pieaug būvniecības apjoms (15,9% pret 2016), arī deflācijas riski ir mazinājušies. Eiropas Komisijas pavasara ekonomikas prognoze paredz IKP pieaugumu Latvijā šogad 3,2%, bet nākamgad – 3,5% apmērā.

Svarīga loma Latvijas ekonomikas attīstībā ir ES fondu finansējumam. Arī pašreizējais ekonomiskās izaugsmes tempu pieaugums ir lielā mēra saistīts ar Eiropas Savienības fondu straujāku apguvi.

Tomēr pie šiem pozitīvajiem izaugsmes rādītājiem mēs nedrīkstam aizmirst krīzes mācības. Pie esošajiem samērā straujajiem izaugsmes tempiem budžeta deficīts šogad būs 0,8% no IKP, bet Eiropas Komisijas prognoze nākamajā gada deficītam ir jau 1,8% no IKP. Kas ir vēl satraucošāk – tiek prognozēts straujš strukturālā deficīta pieaugums. Šāda makroekonomisko rādītāju dinamika diemžēl liecina par prociklisku fiskālo politiku, pret kuru Vienotība iestājās arī pirms iepriekšējās krīzes. Protams, konteksts ir atšķirīgs un arī kopējā valdības attieksme ir citāda, jo valdība jau ir paredzējusi virkni kompensējošo pasākumu, kas mazinās nodokļu reformas negatīvo fiskālo ietekmi.

Šajā kontekstā aicinu Vienotības biedrus dažādos koalīcijas un valdības formātos atbalstīt fiskālās disciplīnas principus, kurus Vienotība ir konsekventi ievērojusi visā savas politiskās darbības laikā.

Atgriežoties pie situācijas Vienotībā. Lai vēlētāji mums atkal noticētu, ir ne tikai jāsagatavo kvalitatīvs politiskais piedāvājums. Vēlētājiem ir arī jānotic Vienotībai kā partijai, kas ir spējīga šo piedāvājumu īstenot dzīvē. Ideju partijai netrūkst, joprojām netrūkst arī darboties gribošu un spējīgu cilvēku. Tomēr Vienotība būs tik spēcīga, cik spēcīga būs mūsu komanda. Aicinu visus saliedēties kopīgam darbam!

Paldies!